Lielvārdes novads

Arheoloģiskie izrakumi Dievukalnā liecina, ka pirms trim tūkstošiem gadu šeit apmetušās baltu ciltis. To apmetne vairākkārt nopostīta un celta no jauna. 7.-9.gs. pie Daugavas jau dzīvoja lībiešu ciltis. Kapulaukā pie "Austriņām" veiktie izrakumi liecina par šejienes lībiešu dzīves straujo uzplaukumu un augsto kultūru 11.-12.gs.

Lielvārdes pilsnovads ilgu laiku bija Rīgas bīskapa un kapitula īpašums. 1631.gadā tas nonāca Rīgas naudas kalēja Heinriha Volfenšilda īpašumā un tā dzimtai piederēja līdz 1864.g. Vēlāk Lielvārdes muižu nopirka barons A. Vulfs. Zviedru valdīšanas laikā (1629.-1705.g.) Lielvārdē nodibināja draudzes skolu latviešu bērniem. Pēc cara Pētera I iebrukuma Ziemeļu kara laikā (1700.-1710.g.) Lielvārde nonāca Krievijas impērijas varā. Lielajā mērī 1710.g. Lielvārdē izmira 70% iedzīvotāju.

Pirmā pasaules kara laikā, kad Daugava gandrīz trīs gadus bija frontes līnija, Lielvārdi pilnībā nopostīja. 1915.-1917.g. saspridzināja muižas ēkas un 1747.g. celto baznīcu. 6km no Daugavas vairs nebija palicis nevienas celtnes ar jumtu. Cilvēki, atgriezušies no bēgļu gaitām, dzīvoja ierakumos un steidzīgi sāka celt mājokļus. 1926.g. nolēma, ka Lielvārdes pagastam jāpievieno Rembates (Ringmundshof) muižas centrs un daļa zemes. Rembates dzelzceļa staciju ap 1934.g. pārdēvēja par Lielvārdes dzelzceļa staciju. Traģisks šim novadam atnāca 1941.g.14.jūnijs, kad no Lielvārdes uz Sibīriju deportēja 42 cilvēkus. Daudzi gāja bojā vācu okupācijas laikā un abās frontes pusēs.

Pilsētas statusu Lielvārdes ciemats ieguva 1992.g.5.martā. Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā 2004.g.16.novembrī Lielvārdes pilsētu ar lauku teritoriju pārveidoja par Lielvārdes novadu.

Jumpravas (Jumpravmuižas) vārds rakstos rodams jau ļoti sen - kopš 13.gs. vidus.

1259.gadā bīskaps dāvina dažus gadus iepriekš dibinātajam Rīgas Cisterciešu sieviešu klosterim zemes, gan tieši Rīgas tuvumā, gan tālākā apkaimē – pie Lielupes un arī aiz Lielvārdes. Drīz arī radusies Jungfernhot - Jumpravmuiža. Senvācu dialektā vārds “Jungfer” nozīmē “jaunava”, un no šī vārds cēlies vēlākais “Jungfernhof” nosaukums, ko latvieši pārdēvējuši vienkārši par Jumpravu.

Gan muiža, gan ap 95% saimniecības tika nopostītas I pasaules kara laikā. Pēc II pasaules kara vecsaimniecības un jaunsaimniecības tika apvienotas kolhozos. Patreizējās Jumpravas centrs sāka veidoties pēc 1965.gada, kad tika apstiprināts ciemata perspektīvās paraugsaimniecības projekts un ciemats sāka iegūt savu vizuālo savdabību ar sarkano dakstiņu jumtiem un kotedžām.

Bet Jumpravas dižākā rota bijusi un būs tās sakoptība un cilvēki, kas ciemā dzīvojuši un vēl dzīvos. Visus šos gadus mūs ir priecējuši labi iekopti zālāji, košumkrūmi un puķes, ne velti 1996. gadā Jumprava ir izpelnījusies Vidzemes zonas sakoptākā pagasta godu.

Pirmās rakstītās ziņas par Lēdmanes pagastu 1641.gadā. 1945.gadā izveidots Lēdmanes ciems, kas likvidēts 1947.gadā, bet no jauna izveidots 1949.gadā pēc pagasta likvidācijas. 1990.gadā atkal atjaunots kā Lēdmanes pagasts.

Lēdmanes pagasts izvietojies pie Ulbrokas- Kokneses ceļa 30km attālumā no Ogres, 15km no Lielvārdes un 70km no Rīgas. Pagastu no austrumiem uz rietumiem šķērso Ogres upe (pagasta teritorijā 23km), kuras piegulošai teritorijai noteikts dabas parka Ogres ieleja statuss. DA daļā tek Ogres pieteka Lobe. Netālu no Lobes ietekas Ogres upē ir Lobes ūdensdzirnavas, kuras celtas 1904. gadā, iekļautas tehnikas pieminekļu reģistrā, šeit tapusi Eduarda Rozenštrauha dziesma "Vecās Likteņdzirnas".

Informācijas avots www.lielvarde.lv